Bernes ganu suns, saukts arī par Bernes kalnu suni, ir populārākā no četrām Šveices ganu suņu šķirnēm. Atšķirīgā iezīme ir garais, viegli viļņotais apmatojums. Līdzīgi kā pērējiem Šveices ganu suņiem, kažoka krāsojums pamatā ir melns, ar simetriski izkārtotiem rudiem un baltiem plankumiem uz purna, krūtīm un ķepām. 
Šie suņi galvenokārt tika izmantoti iejūga vilkšanai un dažādu kravu pārvadāšanai. Spēcīgie suņi bija neaizstājami palīgi saimniekam lauku darbos. Bernes suņi tika augsti vērtēti kā māju sargi, vēlāk arī kā ganu suņi un lopu dzinēji. No brīža, kad 20.gadsimta sākumā Bernes suņi pirmo reizi tika eksponēti izstādē, sākās šīs šķirnes mērķtiecīga izkopšana.
Pēc rakstura ārkārtīgi labsirdīgi un jūtīgi suņi ar līdzsvarotu raksturu. Gudri, modri, mierīgi un uzmanīgi, reti rej. Bezgalīgi mīl savu saimnieku un nereti arī pret svešiem izturas draudzīgi un atsaucīgi. Parasti nepazīstamus cilvēkus sagaida ar neuzticību. Viegli apmācāmi, tādēļ viegli kļūst par mājas mīluļiem. Augumā liels suns - 58-70 cm, svars 40-55 kg. Labsirdīgs izskats, draudzīgs raksturs un krāšņs kažoks. Audzināšanā jāievēro konsekvence, tai jābūt nosvērtai un labi pārdomātai. Suns apgūst visu jauno ar prieku un lielu aizrautību. Sirsnīgie bernieši nav piemēroti pārāk dinamiskiem cilvēkiem, šiem suņiem labāk tīk lēnas ilgas pastaigas. Ar mīlestību izturas pret bērniem, labi satiek ar citiem mājdzīvniekiem. Attiecīgi apmācīti, Bernes ganu suņi sekmīgi darbojas dažādos glābšanas dienestos. Nav piemēroti turēšanai dzīvoklī.
Diemžēl šiem, tāpat kā citiem lielo šķirņu suņiem, vērojama tendence uz iedzimtām locītavu slimībām. Lai izvairītos no locītavu slimību attīstības, sevišķi pirmajos suņa dzīves gados jārūpējas par pareizu un sabalansētu uzturu un jāpasargā kucēns no pārpūles. Nepieder pie ilgdzīvotājiem suņiem.
(AVOTS: www.dinozoo.lv)
(Bildes no privātās kolekcijas)
