NO mūsu vēstures

Šajā sadaļā būs stāsts iz vēstures ... sākot ar ieprekšējā gadsimta 70 - 80 tajiem gadiem...
Es - un mani pūkainie sabiedrotie, kopš mana dzimšanas brīža līdz.... tagadnei...


Mūsu mīļie suņi, kuri nu medī citos medību laukos un priecājas kopā ar mums!

Nu re.. tā nu ir, ka no pirmām manām dzīves dienām, vienmēr blakus ir bijuši suņi! bērnībā mazāki pēc auguma,,, vēlāk riktīgi lieli! 
Ar dažiem mīluļiem pavadīts ilgāks, ar jaukiem notikumiem bagāts, laiks, ar citiem tikai garām ejot nācies iepazīties.... ar kādu īsāks kopīgais laiks,,, , bet ne tāpēc mazāk nozīmīgs!
Nu tad no paša sākuma!!!!

DADZĪTIS

Pirmais suņukiņš

Dadzītis bija mazs , pilnīgi melns un ļoti gudrs (priekš cilvēka arī) sunītis!

- vārdā DADZĪTIS, bija blakus, jau tajā laikā,  kad tiku atvesta mājās no dzemdību nama! Īsts mana opīša kompanjons. Dadzītis bija līdzi vienmēr un visur, kur  ģimene, devāmies! Arī  makšķerēt..., abi ar opi kopā laivā, klusi sēdēja un gaidīja lielo lomu.. , kas manam vectētiņam bija patiess hobijs! Un jāsaka, cik atceros no savas bērnības, zivis bija vienmēr!!!, kad tikai vectētiņš aizdevās baudīt klusumu, mieru skaistajos Latvijas ezeros vai arī Lielupē. 

Pie Alūksnes ezera, Dadzītis kreisajā apakšējajā stūrī, mēs -meitenes-laivā.

Ja vectētiņš paņēma līdzi arī mani un vecmāmiņu, tad mēs , kopā ar suņuku dzīvojāmies pa krastu..taisīju savus puķu dārzus, Dadzītis gulēja man blakus, skatījās, ko daru... Laikam takš arī pieskatīja, nu vismaz mana vecmāmiņa tā stāsta. Tad atlika tikai vecmāmiņai pateikt vārdus: Dadzīti, kur vecais????????????? , kad Dadzītis fiksi gar upes malu skrēja skatīties, kur tad nu viņš ir! Maziņš, zemāks par stiebriem apkārt,,, cēlās uz pakaļkājiņām, spicēja savas austiņas un kā par brīnumu atrada... Dadzītis bija arī ļoti drosmīgs un labs peldētājs.. Ieraudzījis opi, metās ūdenī un peldēja uz laivu. Krastā atgriezās ļoti lepns!
Mūsu vectētiņam ļoti patika pavadīt pie ezeriem ilgāku laiku, un tā nu nedēļu manā otrajā vasarā , dzīvojām teltī Ineša ezera krastā,, neskatoties uz to, ka laiks bija lietains!! JO, makšķerēšanai lietutiņš neskād!!!! 
Tad nu izklaides bija dažādas, mums krastā palikušajām dāmām, kuras ar savu modro aci uzraudzīja Dadzītis!

Manas bērnības izklaides "Ineša ezera" krastā, kā jau pienākas, Dadzītis mani pieskata!

hā hā, kas notiek, ja mammu neklausa??? un nekāpj no groza laukā???? Nu jā...diezgan neapmierināts skatiens!

Nu un tad, vienā rītā, kad biju pamodusies, mana vecmāmiņa man pastāstīja, ka Dadzītis ir aizdevies tālu - tālu prom.. Man kā bērnam, kuram bija tikai 3 gadi, viss likās pašsaprotami, nu aizdevies.... un tad jau atkal atnāks atpakaļ.. bet nē! Dadzītis bija jau vecs un sirsniņa nebija izturējusi! Bija ielīdis vīteņos un tur arī palicis! Kā bija patiesībā uzzināju daudz vēlāk, kad jau mācījos pamatskolā!

MORZĪTE

Bija arī tādas reizes, kad vectētiņš un vecmāmiņa vieni paši devās makšķerēt uz Lielupi, bet es kopā ar mammu, paliku mājās. Īsti daudz neskumu, jo mēs bijām riktīgi jauka kompānija, mūsu mājas pagalmā! Tā vienā vakarā, dzirdēju, ka mocis piebrauc pie mājas un mana mamma teica: "vecmāmiņa un vectētiņš atveda kucēniņu!"
Šitos priekus,,, bet tajā pat laikā!!!! man neļāva kucēniņu ņemt rokās,,, ļāva tikai paglaudīt. (Tagad saprotu, ka mazam bērnam ļoti ļoti uzmanīgi jāmāca, kā apieties ar mazu suņukiņu, lai nenodarītu pāri!!!!) BET! TOREIZ... biju ļoti bēdīga, vēl šodien atceros, savas sajūtas,,, jo man tik, tik, tik ļoti gribējās mazo (patiešām mazo) kucēniņu paņemt klēpītī un samīļot.
Mazajai suņu jaunkundzei tika dots vārdiņš - MORZĪTE. Vēlāk vectētiņš man skaidroja, ka vārdiņš dots par godu Morzes ābecei.

 Nu re! Kad Morzīte bija paaugusies, mēs bijām nešķiramas draudzenes! Lai gan cik atceros, zobiņi viņai bija diezgan asi. Arī Morzīte visur mums devās līdzi, bet hā!!!! šitā sune nesēdēja ar mani kopā moča blakusvāģī, kā to bija darījis mazais Dadzītis... Šī jaunkundze sēdēja uz benzīna bākas, priekšā vectētiņam un caur stiklu skatījās... kur ta braucam!

Arī lauku darbos, mēs abas vienmēr piedalījāmies... he he he, jāsaka gan, ka lielākais mūsu darbs bija notiesāt līdzi paņemtos gardumus... BET! galvenais ir piedalīties!!!!!!
Ar Morzīti kopā tika pavadīti jaukie bērnības gadi, sāktas skolas gaitas Sesavas pamatskolā.
Kā jau mēdz dzīvē notikt, Morzīte pēkšņi saslima, un šķīrās no mums. Daktere teica, ka bijis audzējs...  Tad gan asaras man bira kā pupas... jo biju tik liela, ka sapratu... neatgriezīsies!

LANA (LANIŅA)

Mana mamma strādāja pilsētā, katru vakaru mājās brauca ar autobusu! Bet tajā īpašajā dienā, tētis sataisījās un brauca mammai pretī ar mašīnu. Mēs, kopā ar draudzenēm, parkā lasījām zīles... kā jau tajos laikos skolā bija noteikts..visi sacentās savā starpā, kurš salasīs vairāk... Atskrēja viena meitene no pagalma un jau pa gabalu sauca, lai fiksi ejam uz mājām!!!! Ka mums sunītis mājās atvests...
Laniņa bija maza, melna, pūkaina plušķenīte (pilna ar blusām)- kucēniņš, kurš bija skraidījis pa Jelgavas ielām! Bija meklējuši saimniekus, bet velti, tad nu vakarpusē suņuks atbrauca uz savām mājām - pie mums. Mājās tika riktīgi izmazgāta, apstrādāta ar pretblusu pulveri... izžāvēta, izķemmēta un pārvērtās par īstu skaistuli ar zīdainu, mazliet viļņainu spalvu.
Laniņa bija mans pirmais suns, kurš bija manā aprūpē. Arī vectētiņš ar Laniņu gāja staigāt, kamēr es biju skolā, bet!!!! lielāko laiku pavadījām kopā.
Laniņai dikti patika peldēt un bāzt galvu zem ūdens, ja ko ar ķepām zem ūdens sataustīja interesantu. Tā mums radās kopīga , jautra spēle, kad aizdevāmies uz Lielupi peldēties! Es iemetu akmeni pašā maliņā, Lana brida iekša ūdenī,, ar ķepām sataustīja akmeni, iebāza galvu ūdenī, ar zobiem satvēra akmeni , ko iznesa man krastā! tā spēli varējām turpināt ilgi, ja vien vecāki nebūtu teikuši, ka jābrauc mājās. 
Arī spēle ar kociņu un lidojošo šķīvīti, Laniņai dikti padevās un patika. 
Bija arī daži niķi, piemēram , lielākais prieks Lanai bija , skrienot garām manam brālim, palekties, nepieskaroties viņam, noraut cepuri un aizmukt.... Tad gan Lanas acīs dzirkstelīte parādījās, jo šādos brīžos viņu noķert bija diezgan pagrūti! Jo viņa šo pasākumu uztvēra kā spēli!

Pat fotoateljē pabijām un skaistās bildes , kopīgās, sabildējām.

Mēs kopā nodzīvojām mazliet vairāk kā 17 garus, skaistus gadus! Nezinām precīzi, jo, kā jau pieņemtam no ielas suņukam, nezinājām Laniņas dzimšanas datus! Laniņa bija ļoti, ļoti mīļa, dzīvesgudra, paklausīga un visādi citādi Burvīga suņu dāma.
Un smieklīgākais bija tas, ka viņas sirdsdraugs un mūžīgais pielūdzējs, bija taksis Fricis!, kurš bija ļoti uzticīgs arī citiem ģimenes locekļiem, ja tikai satika. Friča saimnieki vienmēr zināja, kur meklēt savu takšu puiku, ja bija nozudis no redzesloka!

Mūsu mīļā Laniņa jau krietnā vecumā.

Laniņa aizgāja no mums , kad manam dēlam Jānim bija 1 gads un 5 mēneši.... rudenī. Šī atvadīšanās bija ļoti, ļoti smaga, pietrūkst viņas siltā skatiena, mīksto, pūkaino ķepiņu, gudro gājienu, kurus prata izspēlēt... Viņa bija ļoti cilvēciska būtne.

DORISA

Tik ļoti pietrūkās pūkainīša, kam pieglausties! , ka drīz vien, sāku skatīties sludinājumus. Man gribējās lielu suni,,, nu tādu kuram var apķerties, pieglausties un par cik dzīvojām lauku mājā, tad arī pēc sarga lūkojāmies! Tā mūsu ģimenē ienāca , mana pirmā apzināti iegādātā sune - Kaukāza aitu sune Dorisa. 

 mazā fotomodele... nu tik ļoti mīļa negantniece!

Tā sākās mūsu jautrā dzīve, kopā ar Kaukāzieti! Dorisa pie mums nonāca 1 mēnesi veca, dzimusi viņa bija 9.janvārī, bet 9.februārī jau dzīvoja pie mums. Ļoti labi satika ar kaķuku, un kopdzīve ar šo tautā izsludināto neaprēķināmo, agresīvo u.t.t. suni, mums bija pavisam jauka. 

Kad Dorisai bija 4 mēneši, sākām mācīties suņu skoliņā. Dorisa bija paklausīga skolniece, varētu teikt, ka Dievināja pasniedzēju Sergeju (Jelgavā). 

 Dorisa pusaudžu gados. 

Piedalījāmies arī pārbaudījumos. Pirmais pārbaudījums bija :"Nakts mācības", kad Dorisai bija tikai 6 mēneši, bet augumā, protams viņa pārspēja visus citus klātesošos.... Dorisa ieguva II pakāpi!, par ko protams bijām ļoti priecīgas un lepnas! Jo pēc divu mēnešu mācīšanās skoliņā, II pakāpe, bija ļoti labs rezultāts! Trase bija izveidota ļoti interesanta , pie kam mācības notika tumsā!

Smieklīgs brīdis bija, kad organizatori izsauca visjaunāko pasākuma dalībnieku, saņemt dāvaniņu - mazu mazu bļodiņu, un izsauca mūs! , jo pēc vecuma skatoties, Dorisa bija jaunākā. Visiem klātesošajiem šis skats uzlaboja garastāvokli! Kā nu ne! 

Mīļā DORISA jau pieaugusi....

Dorisiņa aizgāja ar grūtu slimību, kā jau lieliem suņiem mēdz būt!!!! Tas notika brīdī, kad mainīju savu dzīvesvietu no Jelgavas uz Valmieru, varbūt viņa juta??? , ka uz Valmieru līdzi viņu paņemt nevaru??? Ka mūsu jaunajā dzīvesvietā dzīvo VAS, kurš ir mājas saimnieks?

Ar mana vīra mīļoto VAS skaistuli kopā nodzīvojām tikai 2 gadus, jo!!!! negaidīti 7 gadu vecumā, 2 stundu laikā, no mums aizgāja Džeris, kurš bija fiziski spēcīgs , ļoti labi kopts, vesels suns! 

Kapēc viņš pēkšņi aizgāja,,, varam tikai minēt. Ar šīs dienas prātu  , saprotu, ka pirmajās minūtēs, kad redzējām izmaiņas, nevajadzēja klausīt vienas vetārstes ieteikumiem pa telefonu!, lai iedodam espumizānu, ja suns sācis pūsties..... (tā bija svētdiena), bet vajadzēja meklēt vēl citu vetārstu palīdzību, lai pēc iespējas ātrāk veiktu operāciju! nu jā......

Varbūt varēja beigties savādāk.... 

/Esmu ļoti priecīga, ka šobrīd Valmierā, Priekuļos un Rīgā mums ir savi vetārsti, kuri telefonu ceļ arī brīvdienās un vēlās vakara stundās, jo cilvēks nemeklē palīdzību, ja tā nav nepieciešama!/

Pavisam nesen pasaulē bija nākusi mūsu mazā meitiņa, tad nu 2 gadus mans vīrs negribēja dzirdēt pat ne ideju, par suņa ienākšanu, mūsu ģimenē... Auklējām meitiņu , savukārt es klusībā sapņoju un domāju,,, kādu suņuku mēs varētu iegādāties??? , lai visai ģimenei būtu prieks un visi būtu laimīgi, kā suns, tā mēs!

Kā mums tālāk viss risinājās... par to lasiet sadaļā: Mūsu KRĒTA

Var jau teikt, ka dzīvē viss notiek kā jānotiek.. 

BET!!!! kopš tā brīža, kad ar diagnozi - vēzis pēdējā stadijā , aizgāja mana 7 gadus vecā, super lolotā un no visas sirds izaudzinātā, izskolotā Kaukāza aitu suņu meitene, kuras uzvedībā nebija jaušama neviena pilīte niknuma, naida vai agresijas...., bet tajā pat laikā māja bija apsargāta godam.....

zālītē ganās Jūrascūciņa MURĶELIS, kuram nu nemaz nebija jābaidās no ,lielās sunes, Dorisas un mans tētis, mamma un mīļā omīte!

esmu ļoti stingri pārliecināta, ka ļoti, ļoti liela loma ir CILTSDARBĀ., cik ļoti godīgi (vai arī negodīgi..)cilvēki izvēlas savus suņukus , pēcnācēju radīšanai.  Cik ļoti liela atbildība gulstas uz to saimnieku pleciem, kas ir izlēmuši nodarboties ar vaislas darbu, veidojot suņu audzētavas.